Par FlowSaga

Kāpēc es izveidoju FlowSaga

Pirmo reizi lietojot kāda cita Flow paplašinājumu, es desmit minūtes no vietas tajā blenzu. Es to nesapratu. Ne tāpēc, ka tas būtu neglīts. Es patiešām nespēju saprast, ko tas dara — nepazinu pogu nosaukumus, secībai nebija jēgas, un, kad uz kaut ko noklikšķināju, nezināju, kas notika.

Sakodu zobus un vienreiz izgāju tam cauri līdz galam. Neviena problēma netika atrisināta. Es zināju, ko gribu. Attēls bija tieši manā galvā. Es vienkārši nespēju to dabūt ārā.

Es sēdēju pie tā ekrāna, un krūtīs auga vilšanās. Ne dusmas uz rīku — dusmas uz sevi. Sāku ar cerību, ka rīks padarīs mani labāku šajā darbā. Beidzu, jūtoties stulbs.

Vēlāk es kaut ko sapratu. Tā nebija mana vaina.

Pirms kļūsti labs kādā lietā, priekšā stāv durvis. Tev jāspēj tās izlasīt un jāgrib tās lietot, pirms vispār sākas jebkāda prakse.

Ja durvis ir par augstu, nav nozīmes, cik talantīgs tu esi. Tu paliec ārpusē. Mana angļu valoda ir vāja. Tas paplašinājums bija tikai angliski, kas nav mana valoda, un saskarne bija sarežģīta; es nespēju to izlasīt. Tāpēc nolēmu izveidot savu. Tādu, ko varu izlasīt es un varat izlasīt arī jūs. FlowSaga es izveidoju tās dienas dēļ.

No kurienes nāk nosaukums: Sāga, stāstu dieviete

Skandināvu mitoloģijā ir vieta, ko sauc Sökkvabekkr — «nogrimušais strauts». Caur to plūst vēsi viļņi, un tie nekad neapstājas. Odins tur dodas katru dienu.

Tur viņu gaida kāda sieviete. Divi zelta kausi. Viņi dzer. Viņi sarunājas. Katru dienu, ne reizi neizlaižot. Ko viņa teica? Neviens to nepierakstīja.

Daudz vēlāk kāds skandināvu dievus ierakstīja grāmatā. Tajā ir dieviešu saraksts — sešpadsmit. Pirmā ir Odina sieva. Otrā ir viņa: Sága. Grāmata par viņu saglabājusi tikai vienu teikumu: viņa dzīvo Sökkvabekkr, un tā ir liela vieta.

Zinātnieki joprojām strīdas, ko nozīmē viņas vārds. Viena puse saka — redzēt. Otra saka — stāsts. Viņa runāja katru dienu. Nav saglabājies neviens viņas teikums.

Ideja, kas nekad netika īstenota, nekad netika pierakstīta, ir tikpat kā nekad nebijusi.

Saga senskandināvu valodā nozīmē «stāsts». Flow ir Google Flow, kur jūs veidojat video, un arī strauts, kurā dzīvo Sāga. Mūsu zīme ir garkuģis kā mītos: paceliet buru, un vējš ir jūsu pusē; kad tas nav vajadzīgs, tas salokās kabatā kā auduma gabals. S burā ir Saga.

Simt trīspadsmit teļi

Trīs pēcpusdienā, bet melna tumsa. Šī ir Islande pirms tūkstoš gadiem. Nav karaļa. Nav pils. Nav pilsētas. Tikai uguns un cilvēki ap to. Kāds sāk stāstīt: dzimtu naids, tiesas prāva, slepkavība.

Tajā gadsimtā vienreiz izstāstīts stāsts pazuda. Atstāsti to nākamajā ziemā, un sīkumi aizslīd; pēc paaudzes stāstītājs mirst, un stāsts tiek apglabāts kopā ar viņu.

Islandieši ar to nesamierinājās. Viņi nolēma to pierakstīt. Taču papīra nebija. Rakstīt nozīmēja nokaut teļu: novilkt ādu, skrāpēt, līdz tā kļūst plāna, un izžāvēt. Viena āda, pārlocīta uz pusēm, deva tikai divas lapas. Viduslaiku Islandes lielākais manuskripts ir Flateyjarbók: divi simti divdesmit piecas lapas — simt trīspadsmit teļi.

Un uz šīs salas piena govs nav bagātība. Tā nosaka, vai tavi bērni pārdzīvos ziemu. Citur Eiropā tajos gadsimtos šāda dārga rakstīšana tika tērēta latīņu valodai: Bībelēm, svētajiem un karaļu hronikām. Islandieši to tērēja saviem vārdiem, saviem cilvēkiem, saviem stāstiem.

Ne tikai lai stāsts būtu. Lai tas patiešām dzīvotu.

Necirtiet

Trīspadsmitais gadsimts. Islandietis vārdā Snorri Sturluson pamana ko biedējošu: jaunie dzejnieki vairs nespēj izlasīt vecos dzejoļus. Māksla, kas gadsimtiem nodota no paaudzes paaudzē, viņa paaudzes rokās grasās salūzt.

Viņš varēja tikai nopūsties. Lielākā daļa tā dara. Viņš to nedarīja. Viņš apsēdās un uzrakstīja grāmatu. Ne dzeju. Rokasgrāmatu: ko šis vārds nozīmē, no kurienes nāk šis tēlainais izteiciens, kā to lietot. Tiem, kas joprojām gribēja rakstīt, bet nespēja izlasīt.

Tas, ko viņš uzbūvēja, bija durvis. Un viņš tās pazemināja.

1241. gads. Divdesmit trešais septembris. Nakts. Cilvēki ielaužas viņa mājā. Viņa pēdējie vārdi, tikai trīs: Eigi skal höggva. Necirtiet.

Viņš neizdzīvo. Grāmata izdzīvo. Gandrīz viss, ko pasaule zina par skandināvu mitoloģiju, nāk no tās grāmatas. Arī dieviešu saraksts. Arī tā viena rinda par Sāgu.

Ko dara FlowSaga

Tagad jūsu kārta. Stāsta radīšana vairs nemaksā teļu. Uzrakstiet dažas rindas, un parādās kustīgs attēls.

Taču grūtākais nekad nav bijusi rakstīšana. Grūtākais ir tas, ka ir laba ideja, bet neatrodat veidu, kā to precizēt vai spert nākamo soli. Un, kad beidzot esat izveidojis video, atverat mapi «Lejupielādes», un failu nosaukumi ir nesaprotams juceklis — nevarat pateikt, kurš ir kurš.

FlowSaga pazemina durvis un pēc tam pats paveic iesiešanu.

Augstākās durvis ir valoda. Nevis sarežģīta saskarne. Rīkā vienkārši nav jūsu vārdu. FlowSaga runā šādā skaitā saskarnes valodu: 91. Pirms tūkstoš gadiem Eiropa rakstīšanu rezervēja latīņu valodai; islandieši savu stāstu pierakstīšanai izmantoja vārdus, ko viņi patiešām runāja. Mēs esam islandiešu pusē.

Otrās durvis ir laiks. Trīsdesmit sekundes — tā ir mana mēraukla: atveriet to, un trīsdesmit sekundēs jums jāzina, kā sākt. Pēc tam desmitiem ideju vienā reizē tiek veidotas pa vienai, katra kārtīgi saglabāta jūsu izvēlētajā mapē ar jūsu doto nosaukumu. Šī mape pamazām kļūst par jūsu personīgo grāmatu.